Permakultūras pamatprincipi

12 permakultūras pamatprincipi

20. gadsimta 70. gados Austrālijā Deivids Holmgrens izstrādāja divpadsmit principus, kas noderēs, sākot dzīvot ar permakultūras idejām.

1. Novērot un mijiedarboties. Pirms jebkuras ieceres sākšanas noskaidro vietējos apstākļus un resursus.
2. Tvert un uzkrāt enerģiju. Izmanto enerģiju, kuru mums visiem sniedz brīvi pieejamie avoti – vējš, saule un ūdens. Tver īsto mirkli to iegūšanai.
3. Iegūt ražu. Projektējot jāparedz raža un tās novākšana, kas palīdz saglabāt sistēmas stabilitāti.
4. Izmantot pašregulāciju un pieņemt atbildes reakcijas. Projektā iesaistītajiem jāļauj izteikt savas domas.
5. Izmantot un novērtēt atjaunojamos resursus. Interesējies par aktualitātēm un projektiem, samazinot atkarību no izsmeļamajiem resursiem.
6. Nevairot zudumus un atkritumus. Jāveido nelieli materiālu un enerģijas aprites cikli, kas pamazām aizstāj līdzšinējos globālos, neefektīvos ciklus.
7. Plānot no modeļa koncepcijas līdz detaļām. Centies izmantot dabā un sabiedrībā novērojamus modeļus.
8.  Integrēt, nevis dalīt. Veicini visu iesaistīto savstarpējo sadarbību.
9.  Izmantot nelielus, pakāpeniskus risinājumus. Atceries teicienu: “Lēnāk brauksi, tālāk tiksi.” Izmanto vietējos resursus un sāc ar maza mēroga projektiem.
10.  Izmantot un novērtēt daudzveidību. “Gan… gan”, nevis “vai nu… vai arī”, jeb “strādāsim gan pēc tava, gan mana prāta”. Daudzveidība veicina sistēmas stabilitāti.
11.  Izmantot un novērtēt robežjoslas jeb malas. Sistēmu robežjoslām raksturīga daudzveidība un dinamiskums – šeit vērojami visinteresantākie procesi.
12.  Radoši reaģēt uz pārmaiņām. Saglabā vīziju atvērtu, aktīvu un radošu – neiesaldē to un nepārstāj to attīstīt. Ieraugi iespējas līdzdarboties pārmaiņu procesos.

Meža dārzi ir uz augu izvēles balstīta ilgtspējīga pārtikas ražošana ar zemām apkopšanas izmaksām meža zemju ekosistēmā, iekļaujot tajā augļu kokus un ogulājus, riekstu kokus, garšaugus un ārstniecības augus, pārtikā izmantojamos vīteņaugus un daudzgadīgos dārzeņus, kā arī ēdamos dekoratīvos augus, no kuriem iegūtā raža ir tiešā veidā izmantojama cilvēkiem.

Augi tiek stādīti pēc noteiktiem principiem rindās, izmantojot kaimiņu vai jaukto stādījumu nosacījumus, lai meža zemē izveidotu ražotspējīgu meža biotopu. Dažkārt meža dārzi var tikt ierīkoti arī lauksaimnieciski izmantojamā zemē, izmantojot tos pašus principus, tikai šajā gadījumā, lai izveidotos līdzvērtīga ekosistēma meža zemēs, būs nepieciešams ilgāks laiks un rūpīgāks darbs, taču tas ir iespējams.

Meža dārzi, iespējams, ir pasaulē vecākā un elastīgākā agrosistēma zemes izmantošanas vēsturē. Tie jau no senlaikiem veidojušies džungļos upju tuvumā vai musonu klimata joslā kalnu pakājēs. Pakāpeniski ģimenes, vērojot sev apkārt augošos augus, mainīja to augšanas apstākļus un pakāpeniski atlasīja un uzlaboja derīgo koku, krūmu sugas, bet nevēlamās tika iznīcinātas. Tā pamazām tika atlasītas un stādītas dārzos dažādas svešzemju augu sugas.

Septiņi meža dārza stāvi

Roberts Harts savos novērojumos mežā redzēja, ka visus tur augošos kokus var sadalīt noteiktos stāvos. Šo mijiedarbību starp sugām un augšanas stāviem viņš izmantoja, lai attiecinātu uz mazo ābolu un bumbieru dārzu un izveidotu pa rindām septiņu stāvu sistēmu.

1. stāvs – liela auguma koki, kas veido augstu lapotni –  valriekstu koki, uz sēklaudžu potcelma potētie augļu koki.
2. stāvs – mazie riekstu koki (lazdas), augļu koki uz puspundura potcelmiem.
3. stāvs – krūmi, tātad krūmogulāji – upenes, jāņogas, korintes.
4. stāvs – lakstaugi, kur iekļaujas daudzgadīgie dārzeņi, garšaugi.
5. stāvs – “rizosfēras” vai augsnes aramkārtā augošie augi – sakņaugi un bumbuļaugi.
6. stāvs – zemsedzes augi, kas nosedz augsnes virskārtu – zemenes, dzērvenes, brūklenes.
7. stāvs – vīteņaugi un kāpelētājaugi (vīnogas, aktinīdijas, citronliānas).

Kas attiecas uz mūsdienās audzētiem dārzeņiem – sakņaugiem, to lielākā daļa, piemēram, burkāni ir saulmīļi un nebūs piemēroti ēnainiem meža dārziem. Šī iemesla dēļ apakšstāvu izvēlē Harts priekšroku devu ēncietīgiem augiem.

Kad iepazīstat meža dārza principiālo shēmu ar septiņiem  produktīviem stāviem, atcerieties, ka tā stāsta par pavisam citiem saules staru krišanas leņķiem, citu gaismas un siltuma daudzumu, stāsta par vidi, kurā paēna ir ražu veicinošs faktors. Meža dārzs ziemeļos, mūsu platuma grādos, ir kaut kas mazliet cits. Iespējams, pat pazīstams un mīļš. Lielais ķirsis, kura galotni nolasa tik strazdi, zem tā vecmammas puķudobe un bezgalvecais rabarbers. Ābeles, katra savādāka un visas lielas, tām pa vidu saulainākā laucītē skābie mazi ķirškoki, ar jāņogām un upenēm mijoties. Ērkšķogkrūmu rinda zem ābelēm, tās galā dobē lielās meža zemenes, kuras ražo līdz pat salam, tām pa vidam iebadīti ziemas ķiploki… Kaut kā tā varētu izskatīties mūsu vecmammu dārzs, kam viegli varam pielikt nosaukumu “meža dārzs”. Rosoties pa dārzu, vienmēr darāmais atradīsies. Noīsināt zāli, lai var izbrist cauri dārzam. Uzlikt papildus mulčas slāni kociņu apdobēm, starp citu, labāk derēs koku izcelsmes mulča (šķelda, skaidas, lapas), kurā patiks saviesties sēnēm, nevis zāle, siens, salmi. Uzpotēt zaru mežābelei, nolasīt zemenes. Bet vissvarīgākais, manuprāt, ir doties pastaigā pa dārzu. Regulāri. Lai redzētu, kur staigā ēna, kur vējš. Kur plūst aukstais gaiss, kur vienmēr silti, atrast aizvēju, miglu un salnas. Mitros pleķīšus, lietus ūdens tecēšanas virzienu. Tā savākties to visu neuzskaitāmo informāciju, kura ļaus vēlāk “intuitīvi” atrast labāko vietu jauna kociņa stādīšanai vai ārstniecības augu ieviešanai dārzā…

Izveidojot šos dārzus, mēs iegūstam daudzveidīgu pārtiku, nodrošinot sevi pilnībā.

Izmantotie resursi: http://www.laukutikls.lv/nozares/lauksaimnieciba/raksti/permakultura-kas-tas-par-zveru